Par puķu fotografēšanu

Jaak Põder

Puķes cilvēku skatienus un jūtas piesaista cauri gadsimtiem. Krāsas, skaistuma un patīkamās smaržas dēļ tās ir kļuvušas tik vērtīgas, ka tiek audzētas dārzos un mājās uz palodzēm; svētkos vienmēr tiek dāvināts puķu pušķis; dažu tautu pārstāvji līdz šai dienai rotājas ar puķu vainagiem un virtenēm.

Vislabākā puķe var parādīties arī pati. Ieraudzīsiet to, un uzreiz dzims fotogrāfijas ideja. Pievakare mežmalā, saule, kas spīd caur koku zariem. Baltā vizbulīte.

Patiesībā jēdziens "puķe" ir mazliet komplicēts. Lai būtu puķe, augam ir jābūt ar ziedu. Bet tas, ka augam ir zieds, vēl nenozīmē, ka tas patiešām arī tiks saukts par puķi. Piemēram, mellenēm vai dzērvenēm arī ir ziedi, tāpat ābelēm un ķiršiem, bet tos taču neviens nesauc par puķēm. Vienosimies, ka šajā tekstā par puķi tiks saukts augs, kuram nav kokveida stumbra, ir skaists zieds un kura svarīgākais lietderības faktors, skatoties no cilvēka pozīcijas, ir skaistums.

Meža puķes tiek pamanītas retāk nekā tās, kuras tiek audzētas kā kultūraugi. Acīmredzot tas ir tāpēc,  ka tās ir nedaudz atturīgākas, īpaši, runājot par mūsu platuma grādos augošām puķēm. Gandrīz visi ir redzējuši pavasarī ar ziliem vai baltiem ziediem nosētas mežmalas, kas, paskatoties no mazāka attāluma, kļūst par zilo vai balto vizbulīšu paklājiem. Ir redzētas puķes: purene, bezdelīgactiņa vai saulpurene. Bet es domāju, ka pļavas ozolītei ļoti daudzi no mums paiet garām, to nepamanot, - tā lieliski prot saplūst ar apkārtni, un tās sīkiem matiņiem klāto brīnišķi skaisto ziedu izceļ tikai rītausmas rasas lāses.

Tāpat kā, runājot par katru dabas daļu, fotografējot puķes, nav stingru noteikumu, kuri par 100% garantētu ļoti labus rezultātus. Tomēr ir daži norādījumi, kas varētu palīdzēt fotografēt puķes. Šeit tos arī apspriedīsim.